Autore: Tatjana Boriseviča, dienas centra “Sāras dārzs” vadītāja.
Bieži vien man rodas ļoti cilvēcīgs jautājums.
Kad biju bērns, šķita, ka lielākajai daļai pazīstamo ģimeņu vecmāmiņas un vectētiņi bija moži, saprātīgi, iesaistīti ikdienas dzīvē. Viņi palīdzēja pieskatīt mazbērnus, gatavoja ēst, rūpējās par māju, deva padomu un bija ģimenes balsts.
Savukārt tagad arvien biežāk dzirdam pavisam citu stāstu. Gandrīz katrā pazīstamā ģimenē ir kāds cilvēks ar atmiņas traucējumiem, dezorientāciju vai jau noteiktu demences diagnozi. Turklāt runa vairs nav tikai par ļoti cienījamu vecumu. Arvien biežāk dzirdam arī par cilvēkiem ap 60 gadiem.
Tāpēc rodas dabisks jautājums: vai tiešām agrāk demences bija mazāk, bet tagad to ir daudz vairāk? Vai arī mēs vienkārši sākām šo problēmu labāk pamanīt?
Patiesībā atbilde nav viena. Šeit darbojas vairāki faktori vienlaikus.
Agrāk demenci bieži vien vienkārši nesauca vārdā
Viens no iemesliem, kāpēc šodien šķiet, ka demences ir vairāk, ir tas, ka agrāk daudzas izmaiņas netika atpazītas kā slimība.
Ja vecāks cilvēks kļuva aizmāršīgs, par to bieži teica: “tas jau vecuma dēļ”.
Ja viņš kļuva aizdomīgs, viegli aizkaitināms vai sāka atkārtot vienus un tos pašus jautājumus, ģimene to mēdza uztvert kā rakstura izmaiņas, nogurumu vai vienkārši vecumu.
Ja cilvēks vairs labi neorientējās apkārtējā vidē, to dažreiz slēpa vai par to klusēja.
Mūsdienās situācija ir citāda. Gan ģimenes, gan ārsti daudz vairāk pievērš uzmanību kognitīvajiem traucējumiem. Ir pieejami skrīninga testi, speciālisti biežāk uzdod precīzus jautājumus, un arī sabiedrībā kopumā par demenci runā vairāk. Tas nozīmē, ka daļa gadījumu, kas agrāk palika bez nosaukuma, tagad tiek atpazīti un diagnosticēti.
Tātad daļa no sajūtas, ka demences ir “pēkšņi ļoti daudz”, ir saistīta ar to, ka mēs šo problēmu beidzot redzam skaidrāk.
Taču tikai ar labāku diagnostiku visu izskaidrot nevar
Tomēr būtu nepareizi teikt, ka viss ir tikai “diagnožu jautājums”. Cilvēku novērojumi nav izdomāti. Mēs patiešām redzam vairāk gadījumu, tostarp arī salīdzinoši agrīnā vecumā.
Tas nozīmē, ka ir arī citi, ļoti reāli iemesli, kāpēc demence un kognitīvie traucējumi sastopami biežāk.
Mēs dzīvojam ilgāk
Pirmais un visvienkāršākais iemesls ir sabiedrības novecošanās. Cilvēki dzīvo ilgāk nekā agrāk. Tas pats par sevi ir liels sasniegums, bet tam ir arī otra puse – jo vairāk cilvēku sasniedz augstāku vecumu, jo vairāk pieaug arī demences gadījumu skaits.
Demence ir cieši saistīta ar vecumu. Tas nenozīmē, ka vecums automātiski nozīmē demenci, bet risks ar gadiem palielinās. Līdz ar to, ja sabiedrībā kopumā ir vairāk gados vecu cilvēku, pieaug arī to cilvēku skaits, kuri nonāk šajā riska grupā.
Taču arī tas vēl nav viss.
Mūsdienu dzīvesveids smadzenēm bieži nav labvēlīgs
Mūsdienu dzīve daudzos aspektos ir ērtāka, bet ne vienmēr veselīgāka. Un tas ļoti tieši ietekmē arī smadzeņu veselību.
Mazāk kustību
Daudzi cilvēki ikdienā kustas daudz mazāk nekā iepriekšējās paaudzes. Darbs bieži ir sēdošs, brīvais laiks paiet pie ekrāniem, ikdienas gaitās mazāk ejam kājām. Kustību trūkums ietekmē asinsriti, sirds un asinsvadu veselību un līdz ar to arī smadzeņu apgādi ar skābekli.
Vairāk hronisku slimību
Arvien biežāk sastopams paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts, liekais svars, paaugstināts holesterīns. Šie faktori kaitē asinsvadiem, arī tiem sīkajiem asinsvadiem, kas apasiņo smadzenes. Tāpēc kognitīvie traucējumi un dažādas demences formas var parādīties agrāk nekā mēs sagaidītu.
Hronisks stress
Mūsdienu cilvēks dzīvo lielā spriedzē. Informācijas ir ļoti daudz, temps ir augsts, trauksme un pārslodze kļuvusi gandrīz par ikdienas normu. Ilgstošs stress neietekmē tikai garastāvokli — tas ietekmē arī atmiņu, miegu un smadzeņu darbību kopumā.
Nepietiekams miegs
Miegs ir ļoti svarīgs smadzeņu atjaunošanās procesiem. Ja cilvēks gadiem ilgi guļ par maz vai nekvalitatīvi, tas ilgtermiņā var nelabvēlīgi ietekmēt kognitīvās funkcijas.
Nepietiekama sociālā dzīve
Šis faktors bieži tiek novērtēts par zemu. Daudzi vecāki cilvēki šodien dzīvo daudz vientuļāk nekā agrāk. Mazāk sarunu, mazāk kopīgu ikdienas pienākumu, mazāk sajūtas, ka esi vajadzīgs. Taču smadzenēm sociālā iesaiste ir ļoti svarīga. Cilvēkam nepieciešama saruna, attiecības, līdzdalība, piederības sajūta.
Kāpēc šodien biežāk redzam arī jaunākus pacientus?
Daudziem cilvēkiem tieši tas šķiet visbiedējošākais: demence vairs nav tikai ļoti vecu cilvēku problēma.
Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, dažādas asinsvadu un vielmaiņas problēmas tagad parādās agrāk.
Otrkārt, dzīvesveida riski sāk uzkrāties jau pusmūžā.
Treškārt, mēs beidzot sākam pamanīt agrīnās pazīmes un vērsties pēc palīdzības agrāk nekā iepriekš.
Tas nozīmē, ka daļā gadījumu slimība tiešām sākas agrāk, bet daļā – mēs to vienkārši agrāk atklājam.
Runa nav tikai par atmiņu
Ir svarīgi saprast, ka demence nav tikai aizmāršība. Ģimenes bieži pirmās pamana nevis atmiņas traucējumus, bet gan citus signālus.
Cilvēks var kļūt apjucis ikdienas situācijās.
Var sākt atkārtot vienus un tos pašus jautājumus.
Var kļūt aizdomīgāks, trauksmaināks, dusmīgāks.
Var pazust ierastās prasmes vai iniciatīva.
Var būt grūti orientēties laikā, telpā vai notikumos.
Tieši tāpēc svarīgi negaidīt, līdz “būs pavisam slikti”. Jo agrāk ģimene pievērš uzmanību izmaiņām, jo ātrāk iespējams meklēt palīdzību, pielāgot vidi, ieviest atbalsta pasākumus un pēc iespējas ilgāk saglabāt cilvēka dzīves kvalitāti.
Vai tas nozīmē, ka neko nevar darīt?
Nē, noteikti ne.
Tieši otrādi – tas ir viens no svarīgākajiem vēstījumiem. Lai gan demence ir nopietna problēma, mēs zinām ļoti daudz par faktoriem, kas palīdz risku mazināt vai procesu aizkavēt.
Svarīgi ir:
- regulāra fiziskā aktivitāte,
- asinsspiediena, cukura līmeņa un citu veselības rādītāju kontrole,
- pilnvērtīgs miegs,
- sabalansēts uzturs,
- intelektuāla slodze,
- sociālā iesaiste,
- emocionāli droša un strukturēta vide.
Tas viss nav sīkums. Tās nav “vienkārši labas sajūtas lietas”. Un tās ir ļoti nozīmīgas smadzeņu veselības sastāvdaļas.
Tieši tāpēc vajadzīgi dienas centri un atbalsta vide
Kad ģimene saskaras ar demenci, bieži šķiet, ka palīdzība nepieciešama tikai tad, kad cilvēks vairs nespēj par sevi rūpēties. Taču patiesībā atbalsts ir ļoti svarīgs jau agrāk.
Cilvēkam ar demenci ir nepieciešama ne tikai aprūpe, bet arī:
- strukturēta diena,
- piemērotas aktivitātes,
- droša vide,
- komunikācija,
- emocionāls miers,
- iespēja saglabāt savas prasmes tik ilgi, cik iespējams.
Un tuviniekiem savukārt vajadzīgs atbalsts, zināšanas un atelpa.
Tāpēc specializēti dienas centri nav greznība. Tie ir nepieciešama atbilde uz ļoti reālu sabiedrības vajadzību.
Mans personīgais secinājums
Man joprojām ir saprotams tas sākotnējais izbrīns: kāpēc agrāk šķita, ka vecmāmiņas un vectētiņi bija stiprāki, bet tagad tik daudzās ģimenēs ir demences diagnoze?
Taču, domājot par to dziļāk, kļūst skaidrs, ka šeit satiekas vairāki iemesli vienlaikus. Agrāk daudzas lietas vienkārši netika nosauktas vārdā. Tajā pašā laikā šodienas dzīvesveids, stress, vientulība, mazkustīgums un hroniskas slimības patiešām rada smadzenēm lielāku slodzi.
Tāpēc mūsu uzdevums nav tikai skumt par to, ka problēma kļuvusi redzamāka. Mūsu uzdevums ir uz to atbildēt gudri un cilvēcīgi – ar profilaksi, izglītošanu, savlaicīgu palīdzību un cieņpilnu attieksmi pret cilvēku.
Demence nav tikai medicīniska diagnoze. Tā ir arī ģimenes, sabiedrības un mūsu kopējās atbildības tēma.
Noslēgumā
Ja mums šķiet, ka demences kļūst vairāk, tad šī sajūta nav nejauša. Daļēji mēs patiešām redzam reālu pieaugumu, daļēji – beidzot spējam to atpazīt.
Bet vissvarīgākais ir cits:
Mēs varam rīkoties.
Mēs varam runāt par smadzeņu veselību.
Mēs varam pievērst uzmanību agrīnām pazīmēm.
Mēs varam veidot vidi, kas atbalsta cilvēku, nevis atstāj viņu vienatnē ar grūtībām.
Un tieši no tā sākas īsta profilakse un īsta palīdzība.