Brīži, kad cilvēks ar demenci pēkšņi kļūst dusmīgs, asi reaģē, paceļ balsi vai atgrūž roku, tuviniekiem un aprūpētājiem var būt ļoti sāpīgi. Īpaši tad, ja tas notiek negaidīti – pavisam vienkāršā situācijā, piemēram, palīdzot apģērbties, aicinot ēst, dodot zāles vai uzdodot jautājumu.
Tajā brīdī var rasties apjukums, aizvainojums un nogurums. Var šķist: “Kāpēc viņš tā dara? Kāpēc viņa kļuvusi tik asa? Tas taču nav mans tuvais cilvēks, ko agrāk pazinu.”
Un tomēr ļoti bieži atbilde nav dusmās pašās par sevi.
Ļoti bieži agresija demences gadījumā nav vēlme kādu sāpināt. Tā nav ļaunprātība. Tā nav “slikta uzvedība”. Tā visbiežāk ir cilvēka reakcija uz kaut ko, ko viņš vairs nespēj izteikt citādi.
Demence pakāpeniski maina smadzeņu darbību. Cilvēkam kļūst grūtāk saprast notiekošo, atrast vārdus, izteikt savas sajūtas, izskaidrot, kas viņu satrauc vai traucē. Ja ir bail, sāpes, apjukums, nogurums, nepatīkams pieskāriens vai sajūta, ka viss apkārt notiek pārāk ātri, cilvēks to var vairs nepateikt. Tad viņa vietā sāk runāt uzvedība.
Reizēm agresija ir tieši šī valoda.
Pacelta balss var nozīmēt: “Es nesaprotu, kas notiek.”
Rokas atgrūšana var nozīmēt: “Lūdzu, apstājieties, man tas ir par daudz.”
Dusmas var nozīmēt: “Man ir bail.”
Asa reakcija var nozīmēt: “Es jūtos apdraudēts vai apjucis.”
No malas tas var izskatīties pēc nepateicības vai nevēlēšanās sadarboties. Taču bieži vien tā ir izmisīga reakcija uz situāciju, kuru cilvēks vairs nespēj kontrolēt vai izskaidrot.
Aprūpē bieži var novērot, ka cilvēks kļūst satraukts nevis “bez iemesla”, bet noteiktos brīžos. Piemēram, ja kāds viņam tuvojas pārāk ātri, pēkšņi pieskaras, runā pārāk skaļi, steidzina vai dara kaut ko, iepriekš nepaskaidrojot. Sākumā tas var šķist neprognozējami, taču, uzmanīgi vērojot, bieži vien parādās konkrēti izraisītāji. Ja pieeju maina – tuvojas lēnāk, no priekšpuses, mierīgi uzrunā, paskaidro, kas notiks, dod cilvēkam dažas sekundes saprast situāciju, un tikai tad palīdz – spriedze bieži mazinās. Ne tāpēc, ka cilvēks pēkšņi kļūst “vieglāks”, bet tāpēc, ka viņš jūtas drošāk.
Tas ir ļoti svarīgs atgādinājums: cilvēks ar demenci bieži nereaģē pret jums. Viņš reaģē uz sajūtu, ko tajā brīdī piedzīvo.
Aiz agresijas ļoti bieži slēpjas neapmierinātas vajadzības. Tās var būt sāpes, izsalkums, slāpes, nogurums, pārāk liels troksnis, neērts apģērbs, pārkaršana, aukstums, sveša vide, samulsums vai bailes. Reizēm tas ir arī dziļš iekšējs satraukums, jo cilvēks vairs līdz galam nesaprot, kas ap viņu notiek.
Iedomāsimies, cik biedējoši var būt dzīvot pasaulē, kas pamazām kļūst nesaprotama. Kāds kaut ko no tevis grib. Kāds tevi steidzina. Kāds pieskaras tavai rokai vai ved uz citu telpu. Tev uzdod jautājumus, uz kuriem tu nezini atbildi. Tu jūti, ka zaudē kontroli pār ierastām lietām. Šādā brīdī pat ikdienišķa palīdzība var šķist biedējoša vai uzmācīga.
Tāpēc jautājums “Kāpēc viņš kļūst agresīvs?” ne vienmēr palīdz. Bieži daudz vērtīgāk ir sev mierīgi pajautāt: “Ko viņš šobrīd jūt?” vai “Ko viņš ar šo reakciju mēģina pateikt?”
Jo uzvedība demences gadījumā bieži vien ir saziņas forma.
Kad to sākam uztvert šādi, mainās arī mūsu pieeja. Mēs mazāk strīdamies, mazāk cenšamies pārliecināt vai “nolikt pie vietas”. Tā vietā mēs vairāk vērojam, ieklausāmies, piebremzējam tempu un meklējam iemeslu. Mēs pievēršam uzmanību balss tonim, pieskārienam, videi, dienas laikam, nogurumam un cilvēka pašsajūtai.
Un bieži tieši šīs nelielās izmaiņas dod vislielāko rezultātu.
Vienlaikus ir svarīgi pateikt arī ko ļoti cilvēcīgu: būt blakus cilvēkam ar demenci šādos brīžos nav viegli. Ja jūtaties noguruši, aizskarti, apmulsuši vai iztukšoti, tas nenozīmē, ka darāt kaut ko nepareizi. Tas nozīmē, ka jūs atrodaties emocionāli ļoti sarežģītā situācijā. Aprūpe prasa ne tikai pacietību, bet arī lielu iekšējo spēku.
Tāpēc ir svarīgi atcerēties: šī agresija nav personisks uzbrukums.
Ļoti bieži tā nav arī cilvēka “īstā seja”.
Tā ir slimības izpausme.
Aiz dusmām bieži ir bailes.
Aiz kliegšanas – apjukums.
Aiz atgrūšanas – diskomforts.
Aiz pretestības – vēlme pasargāt sevi no kaut kā nesaprotama.
Kad vārdu kļūst mazāk, uzvedība sāk runāt skaļāk.
Un mūsu uzdevums ir ne tikai reaģēt uz to, ko redzam virspusē, bet mēģināt sadzirdēt to, kas slēpjas dziļāk. Tieši tur visbiežāk sākas sapratne. Un kopā ar sapratni bieži atnāk arī vairāk miera – gan cilvēkam ar demenci, gan tam, kurš ir viņam blakus.